Hobijs – zinātne!

Ik dienas raidījumā intervējam zinātniekus un pētniekus, kuriem izpēte ir darbs un profesija, taču zinātne var būt arī aizraušanās! Vienam tā ir vēsture, citam padziļināta dabas vērošana, vēl kāds aizraujas ar senām fosilijām vai visuma dzīlēm. Kas zinātnē ir tik valdzinošs, ka cilvēki ir gatavi tam pievērsties brīvajā laikā? Raidījumā arī par citu tematu. Kā pavisam nesen esam skaidrojuši, “samizdats” jeb “pašizdošana” bija vesela subkultūra Padomju Savienībā pagājušā gadsimta 60.–80. gados. Par aizliegtu kļuva gan noteikta žanra mūzika, gan konkrētas grupas, un arī politiska un reliģiska satura teksti un daudz kas cits padomju varai netīkams kļuva par pašu cilvēku pavairotiem un izplatītiem materiāliem. Šodien – stāsta otrajā daļā – sarunā ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvijas vēstures institūta pētnieci Dainu Bleieri* aplūkojam, kā tad cilvēki to panāca. Ņemot vērā padomju varas centienus kontrolēt visas cilvēku dzīves jomas, varētu šķist, ka “samizdata” izdevumu apjoms bija ļoti bagātīgs, taču tā nebija vis. Te jāuzsver, ka Padomju Savienībā tika stingri kontrolēta tipogrāfiskā tehnika. Tādas iespējas kā, piemēram, Polijā, kur pagrīdē darbojās tipogrāfija un pat tika izdotas grāmatas, PSRS nepastāvēja. Arī papīrs bija deficīts. Tādēļ iespējas pavairot dažāda veida literatūru bija ierobežotas.  Līdztekus aplūkotajiem veidiem, kā tehniski pavairot un izplatīt aizliegto literatūru, jāmin vēl kāds paņēmiens. Dažkārt aizliegto autoru darbus izveda ārpus padomju bloka, iespieda Rietumos un tad nelegāli ieveda atpakaļ Padomju Savienībā un pavairoja. Kā piemēru šādam gadījumam pētniece Daina Bleiere nosauc Borisa Pasternaka romānu “Doktors Živago”, kas tika publicēts ārzemēs, tad atgādāts atpakaļ uz PSRS, un izplatīts rokraksta eksemplāros.  Noslēdzot 2. sēriju par “samizdatu”, jautājām pētniecei, vai Krievijā, kur vēl aizvien daudz kas ir aizliegts politiskā režīma dēļ, joprojām varētu runāt par tādu subkultūru kā “samizdats”. Daina Bleiere norāda, ka diametrāli ir mainījies tas, kā veidojas informācijas plūsma. Daudzi cilvēki vairs vispār nelasa. Pastāv digitālās formas informācijas ieguvei, turklāt, neskatoties uz visiem centieniem Krievijā ierobežot tīmekļa darbību un dažādus kanālus, tāpat pastāv sistēmas, kas ļauj to visu apiet. *Daina Bleiere pārstāv Valsts pētījumu programmas projektu “Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi”.  

There are no comments yet.

Please log in to write the first comment.