Bērnudārzu attīstība Latvijā un sodi skolēniem starpkaru periodā

Daudzi vecāki piekritīs, cik labs mūsdienu pasaules “izgudrojums” ir tāda iestāde kā bērnudārzs. Bet paradums mazus bērnus atstāt bērnudārza audzinātāju uzraudzībā, kamēr vecāki dodas darba gaitās, radies tikai 20. gadsimtā. Taču ne tikai pieskatīšana vecāku prombūtnē bija priekšnoteikums pirmsskolas izglītības iestāžu radīšanai - arī vajadzība celt bērnu izglītības līmeni. Kāda ir bērnudārzu vēsture Latvijā? Par pirmsskolas izglītības vēsturi saruna raidījumā Zināmais nezināmajā, stāsta Rīgas 49. pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja un arī pirmsskolas izglītības vēstures pētniece Vineta Jonīte. No bāriņu namiem līdz daudzveidīgām pedagoģijas metodēm, mācot bērniem latviskumu, dažādas prasmes un izrādot dziļas rūpes par katru audzēkni – tāds ir laika lēciens bērnudārzu attīstības vēsturē no 1600. gadiem līdz 20. gadsimtam, kad kā spilgta personība bērnudārzu veidošanā parādās Marta Rinka. Viņu varam godināt kā “Latvju bērnu dārzu māti”, un grāmatu ar tieši šādu nosaukumu izdevusi pirmsskolas izglītības vēstures pētniece Vineta Jonīte. Sodi skolās “Skolēni nedrīkst apmeklēt jaunatnei nepiemērotus izrīkojumus, jaunatnei neatļautas kinoizrādes, masku balles, dejas un izpriecu lokālus.” Šādi Latvijas Republikas skolu kārtības noteikumi tika izdoti 1936. gadā. Kādi bija skolēnu nedarbi un kādus sodus par tiem piemēroja, stāsta pedagoģijas vēsturniece Alīda Zigmunde, kura ir pētījusi skolēnu disciplīnas pārkāpumus un sodus Latvijas skolās starpkaru periodā. „Viļa Plūdoņa darbs bija autoritārs. Plūdons necieta pretimrunāšanu. Mazākais sods (tāpat kā par jebkuru citu pārkāpumu) bija kaktā stāvēšana. Dažreiz abos priekšējos  klases kaktos stāvēja pa divi trīs puikām. Nākamais soda mērs bija ieraksts dienasgrāmatā un visbargākais sods bija vecāku izsaukšana uz skolu.” Tādas jurista, žurnālista un valodnieka Konstantīna Karuļa atmiņas par dzejnieka un Rīgas 1.gimnāzijas pedagoga Plūdoņa darba metodēm savā pētījumā par  pārkāpumiem un sodiem Latvijas skolās 20. gadsimta 20.-30. gados ir fiksējusi RTU profesore, Rīgas Skolu muzeja muzejpedagoģe pedagoģijas vēsturniece Alīde Zigmunde. Runājot par vispārējiem soda mēriem tolaik Latvijas skolās Alīda Zigmunde min, ka tas augstākais sods bija izslēgšana no skolas, un tos pielietoja arī pat par grāmatu un burtnīcu bojāšanu. Bet kādi tolaik bija skolēnu pārkāpumi? Alīdas Zigmundes rakstā ir dramaturga Pētera Pētersona atmiņas par mācībām Franču licejā, kur viņš raksta, ka 20. gs. 30. gados pīpēšana kāda posmā skolā bija sasniegusi nepieļaujamu  pakāpi. Citās skolas bija novērojama tendence bojāt skolas inventāru - izsist logus, salauzt ūdens krānus, skolēni arī zaguši, kāvušies, viltojuši  skolas atestātus. Un vēl kāds citāts no Alīdas Zigmundes pētījuma par nedarbiem un sodiem skolās par skolnieču uzvedību  Rīgas 3. ģimnāzijā. "Tur klusumu klasē nav spējis panākt ticības mācības skolotājs mācītājs Jānis  Tēriņš, kurš reiz trokšņošanu nav varējis izturēt, pielecis kājās un  teicis, ka  klasi atstāt nāksies vai nu visām skolniecēm, vai arī viņam vienam. Uz ko klases vecākā  atbildējusi, ka  viņas ir daudzas, bet skolotājs tik viens. Un tā meitenes palikušas klasē, bet skolotājs  izgājis no telpas."

There are no comments yet.

Please log in to write the first comment.