Botāniskie dārzi: kāda ir šo vietu vēsture un funkcijas

Skaista apskates vieta, kur, neceļojot ārpus valsts robežām, notvert sajūtu, ka esi kādā eksotiskā vietā - tā nereti tiek uztverti botāniskie dārzi. Taču ne tikai estētiskais baudījums ir svarīgs botānisko dārzu pienesums. Kāda ir šo vietu vēsture un funkcija? Un kāpēc botāniskais dārzs nav īstā vieta, kur nest sev apnikušu istabas augu? Stāsta Kristaps Kunrads, Latvijas Universitātes (LU) Botāniskā dārza direktora p.i., un Uldis Kondratovičs, LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Ekoloģijas nodaļas asociētais profesors, ilgus gadus bijis LU Botāniskā dārza direktors. Botāniskais dārzs daudziem saistās ar skaisti ziedošu, pat eksotisku oāzi, kur pat aukstākajās ziemas dienās var notvert tropu sajūtu. Taču šīs nav vietas, kur patverties no netīkamā klimata laukā vai nodrošināt labu vietu tūristu grupai vai fotosesijai. Botāniskie dārzi savulaik radīti pavisam citu mērķu vārdā. Ar ko botāniskais dārzs atšķiras no privātas augu kolekcijas un kādi izpētes un sugu aizsardzības darbi notiek stundās, kad dārzs apmeklētājiem slēgts? "Mūsu galvenā misija ir bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, un mēs esam tie cilvēki, kas rūpējas, lai augi neizmirst, lai kaut kur viņi glabātos, esam tāda kā glabātuve, dalāmies ar šiem augiem, dalāmies ar ģenētisko materiālu ar citām valstīm un sadarbojamies. Protams, pētām augus, pētām, kā varam sabiedrībai arī izstāstīt vairāk par augiem. Sabiedrība paliek aizvien tuvāk un tuvāk mums, mēs arī darbojamies ar to aktīvāk," skaidro Kristaps Kunrads. "Bieži vien esmu teicis ekskursijās, ja grūtāk saprast botānisko dārzu nozīmi, tad tas ir līdzīgi kā zooloģiskais dārzs, kas visiem ir vieglāk saprotams. Jā, mums ir dažādas sugas, ko mēs arī rādām un sargājam." "Botāniskā dārza misija ir cīņa par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, kolekciju uzturēšana, kā pētnieki saka - ex situ - ārpus to dabīgajām augšanas vietām, un, protams, no tā izriet kolekcijas uzturēšana, tās pētīšana, studēšana vienlaicīgi," papildina Uldis Kondratovičs. Viss pārējais ir otršķirīgs.   Pirms sarunas par botānisko dārzu nozīmi savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties vēsturnieks Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Kaspars Zellis. Viņš stāsta par vēl topošu grāmatu „Es, karā aiziedams, atstāj māsu šūpulī”, kuru veido kopā ar Oskaru Treimani un Jūliju Dibovsku. Tās ir divu brāļu – Kārļa un Jāņa Jungas atmiņas par kara laiku Latvijā. Grāmatas nosaukums nav izvēlēts nejauši, jo Kārlis un Jānis no Drabešiem Cēsu pusē tiek iesaistīti Otrajā pasaules karā, viens Sarkanajā, otrs  - Vācijas armijā. Pēdējo reizi viņi visi trīs tikās 1941. gadā. „Šis darbs vēlreiz mums parāda, cik briesmīgs ir karš un cik briesmīgi karš attiecas pret cilvēku likteņiem, cik lielā mērā mēs kara pēdas izjūtam vēl joprojām un cik lielā mērā mēs dzīvojam ar šīm kara traumām. Tāpat arī to, cik lielā mērā šīs kara traumas mums aktualizējas šodien. Jautājums, kā mēs izmantojam šīs traumas, vai mēs tās izmantojam, lai kļūtu labāki, vai tās kļūst mums traucējošas, jo ar tām atļaujas ar mums kāds manipulēt," atzīst Kaspars Zellis.

There are no comments yet.

Please log in to write the first comment.