Sengrieķu literatūra: vai mūsdienu cilvēkam ir saistošas senās lugas un eposi

Raidījumā pievēršamies antīkās pasaules mantojumam. Tik tāla un mītiska, mūs šķir tūkstoši gadu - tā var domāt par sengrieķu kultūras mantojumu. Vai šodienas lasītājam sengrieķu lugas un eposi vēl ir saistoši? Kas ir kopīgie pieturas punkti šodienas un tā laika cilvēka dzīvē un sabiedrībā un vai šodien, lasot tik senus tekstus varam ar aizrautību tos saistīt ar sev aktuālām lietām. Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē filoloģijas doktore, antīkās literatūras pētniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Klasiskās filoloģijas nodaļas docente Ilona Gorņeva un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore, Helēnistikas centra idejas iniciatore Ilze Rūmniece. -- Novembrī un decembrī norit pasākumu cikls “Antīkā literatūra mums. Ὁ βίος βραχύς, ἡ δὲ τέχνη μακρή / Ars longa, vita brevis / Dzīve īsa, bet māksla ilglaicīga”, ko īstenos LU Humanitāro zinātņu fakultātes Eiropas valodu nodaļas klasiskie filologi. Jau aizvadīts simpozijs “Māksla un mākslinieciskais sengrieķu tekstos” Mākslas muzejā Rīgas birža. Zinātnes ziņas ASV Ziemeļkarolīnas Universitātes Čapelhilā pētnieku jaunākais veikums liecina - jūras bruņurupuču mazuļi izmanto savu spēju sajust Zemes magnētisko lauku, lai uzreiz pēc izšķilšanās noteiktu savu atrašanās vietu garajos migrācijas maršrutos okeānā. Pētnieku atklājumi publicēti žurnālā “Eksperimentālā bioloģija”, un tas ir vēl viens interesants pavērsiens sarunai par dzīvnieku maņām un spēju orientēties telpā.  Zinātniekiem ir skaidrs, ka pastāv divi veidi uztvert magnētiskos laukus. Viena iespēja paredz gaismas jutīgas molekulas, kas reaģē uz magnētiskajiem apstākļiem un varētu ļaut dzīvniekam redzēt magnētiskos modeļus. Otra iespēja ietver mazus magnetīta kristālus ķermenī, kas mainās, reaģējot uz magnētiskajiem spēkiem, un ļautu dzīvniekam sajust lauku.  Pētnieku agrāks darbs jau uzrādījis, ka jūras bruņurupuču mazuļi var iemācīties sasaistīt noteiktu magnētisko lauku ar barības klātbūtni. Šādos gadījumos bruņurupuči reaģē ar t.s. deju - paceļ daļu ķermeņa virs ūdens, atver muti un kustina priekšējās pleznas. Tādējādi, barojot mazuļus, kamēr tie ievietoti noteiktā magnētiskajā laukā, pētnieki apmācījuši bruņurupučus reaģēt ar kustību ikreiz, kad tie vēlāk atkal sastaptu to pašu magnētisko signālu.  Pētnieku komanda sapratusi, ka šī trenētā uzvedība varētu palīdzēt noteikt, kuru magnētisko maņu bruņurupuči izmanto. Viņi pakļāva mazuļus spēcīgam magnētiskajam impulsam, kas īslaicīgi traucēja bruņurupuču spējai sajust magnētiskos spēkus. Ja bruņurupuči pēc tam pārstātu dejot, tas norādītu, ka tie parasti izmanto uz pieskārienu balstītu magnētisko maņu. Un patiesi - pēc impulsa iedarbības mazuļi “dejoja” retāk. Par šo pētījumu un dzīvnieku spēju uztvert Zemes magnētisko lauku stāsta Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Bioloģijas institūta vadošais pētnieks Oskars Keišs. 

There are no comments yet.

Please log in to write the first comment.